Pirmie iespaidi

         Frankfurtes lidostā mani sagaida viena no muzeja darbiniecēm un pirmās sarunas, protams, ir vācu valodā. Lai gan skolā to mācījos un liku eksāmenu, pagājuši gadi un šobrīd vien varu apmēram saprast, ko man saka, bet atbildēt varu tikai īsas frāzes. Vāciete angliski saprot, bet nerunā principā, jo arī nejūtas droša par savām prasmēm. 

        Ašafenburga atrodas 50 km no Frankfurtes. Drīz jau esam klāt manā jaunajā mītnē. Ar dzīvesvietu man ir paveicies - pašai sava istaba. Par dzīvošanu nav jāmaksā, šīs izmaksas sedz uzņēmējorganizācija. Saņemšu arī kabatasnaudu, tā ka bads nedraudēs.

   

        Vāciešiem patīk kopā gatavot ēdienu. Kolēģe jau pirmajā vakarā mani iesaista šajā procesā. Ar mani kopā ir arī Interese, vai stereotips par vāciešu ārkārtīgi lielo kārtības mīlestību ir patiess. Par to noteikti varēšu spriest pēc ilgāka laika, bet pagaidām lietu sakārtošana kastītēs man tīri labi patīk!
        Mani gan brīdināja, ka biezpienu te atrast nevarēšu, bet tomēr, tas te IR un pat ēst var!:) Cenas - tikpat eiro, cik mums latos, bet algas viņiem, protams, lielākas. Netaisnība.

       Katrai vietai ir sava smarža, arī šeit ir īpašā Vācijas smarža. Tā kā jau dažas dienas esmu šeit, to vairs nesajūtu - tātad esmu pieradusi.

Sienu siksniņu, laižu uz Eiropu!

       Nav nekāds retums, ka akcijā "Atā, Latvija!" masveidā iesaistās arvien vairāk jauniešu. Tā kā manas čaklās darba rokas un filoloģiski asinātais prāts Latvijā nebija vajadzīgs, nolēmu pieteikties Eiropas brīvprātīgo darbā.

        EBD - tā ir iespēja uzkrāt darba pieredzi, kas nebija pašsaprotama parādība, studējot Padomju laiku apdvestajā Filoloģijas fakultātē. Interesanti, ka Latvijas valsts izgāž milzu naudu, lai izskolotu baltu filologus, bet pēc tam ar vieglu roku ieslēdz zaļo gaismu, lai atvērtu jauniešiem ceļu uz Eiropu.

         Akcijā "Atā, Latvija!" tāpat kā tūkstošiem citu jauniešu, dodos arī es, jo vēlos palūkoties, kā cilvēki dzīvo (nevis izdzīvo) citur pasaulē. Mans galamērķis ir Vācijas pilsēta Ašafenburga (Aschaffenburg), kur vienu gadu strādāšu Johanisburgas muzejā un intereses vadīta centīšos izzināt muzeja darbības iekšējo sistēmu.
         Svarīgi ir pieminēt, ka mans sapnis nav dzīvot ārzemēs.