Volksfest

              No 15. -25. jūnijam Ašafenburgā norisinājās Volksfest. Biju domājusi, ka šie svētki tautiskā garā un beidzot varēšu vairāk kaut ko uzzināt par vietējām tradīcijām, bet izrādījās, ka svētku laukumu piepildīja atrakcijas un pārdotuves, kurās varēja iegādāties jau Ziemassvētku tirdziņos manītos cukurotos brīnumus.
       Kolēģi man ieteica pamēģināt kādu no tradicionālajiem saldajiem ēdieniem (Dampfnudeln), jo ēdienkartes piedāvājumā mazākā vienība, ko varēja izvēlēties, bija pusvista ar sausu maizi, kas tāpat man būtu par daudz, tāpēc piekritu nogaršot ko mazāku. Protams, rezultātā neko diži mazāku es nesaņēmu - tika atnesta milzīga rauga mīklas pika (pusjēls, neizcepts maizes kunkulis) ārkārtīgi nesaldā, bet treknā vaniļas mērcē un virsū vēl zemeņu zafte!!

             Tas man bija milzīgs pārbaudījums, tiku tikai līdz pusei, tālāk nejaudāju..:D Man jau teica, ka ar šādu ēšanu/neēšanu mani pašu nodevēs par Dampfnūdeli! :D Nu drīzāk es tāda paliktu, ja katru reizi tiešām pakļautos aicinājumam - nu bet...mēs taču esam Vācijā, Tev IR das und das und das... jāpagaršo! :)

   

          Mani kolēģi jau smējās, ka līdz Ziemassvētkiem nav nemaz tik tālu un laicīgi jāsāk tiem gatavoties. Tradicionālos svētku cepumiņus vācieši sāk cept jau septembrī! 

        Vispār vāciešiem ir daudz ar dažādiem svētkiem saistīto brīvo dienu. Kā vieni svētki beidzas, notiek gatavošanās nākamajiem. Tas varbūt nav slikti, bet es, gribot negribot, esmu pieradusi pie Latvijas atceres dienu režīma. Kad es saskaitītu visas brīvdienas šeit un parādītu vietējiem, tad viņi vairs nevarētu apgalvot, ka ļoooooti daudz strādā.

Ciemiņi no Vircburgas

     Beidzot pie manis atbrauca ciemiņi - Vircburgas voluntieris ar vēl kādu vācieti, kurš kādreiz dzīvojis Ašafenburgā. Kompānija manā vecumā un divi puiši uzreiz - jāatzīst, tas šeit ir ārkārtīgi liels retums! :D Un kā smieties arī esmu aizmirsusi - dzīvojot gadu šeit arī mana smiešanās maniere ir mainījusies. Dažreiz jau esmu nogurusi sevi uzjautrināt, jo nav jau daudz cilvēku, kas saprastu 3. līmeņa ironiju! :)
       Vācietis, izrādās, ir bijis Latvijā, jo viņa attāli senči ir no mūsu brīnumzemes. Teica gan, ka nenieka neesot varējis saprast no mūsu valodas, bet tas ir labi, izjūtu pārākumu, ka man tāda reta valoda un neviens šeit apkārt to nesaprot! :))

      Izstaigājām manas jau ierastās takas un aizbraucām uz 2 km netālo Park Schönbusch (vecākais un lielākais angļu stilā veidotais parks Vācijā), kur puiši izdomāja noīrēt laiviņu un pavizināties ezerā. Vislabākais moments, kad abi laivinieki ezera vidū nolika airus un teica: "Un tagad airēsi TU!" Vai man dieniņ, cik lieliska iespēja izgāzties, bet viss beidzās ar veiksmīgu laivas nonākšanu krastā manā vadībā (un, protams, visi pasažieri sausi :D ).

       Vēl šajā parkā ir brīvdabas labirints, kura ejās uz brīdī pazuda arī mani ciemiņi. 

                                      Un kur nu bez kārtējās vietējā kūrfirsta vasaras mājiņas! ;)

Mainas krastos svētki

       Mainufer fest...biju iepriekš ievērojusi afišas ar informāciju par šiem svētkiem, bet tā kā viens no piedāvājuma punktiem - senioru Cafe - mani īpaši neuzrunāja, jo šādas "atrakcijas" jau te notiek katru dienu, necentos šos svētkus apmeklēt. Bet pastaigas un bilžu datējuma nolūkos tomēr garām ejot piestāju. Bija padomājuši par pilsētas mazākajiem iedzīvotājiem, ierīkojot ūdensatrakcijas un spēļu laukumu.

Skriptorijs

      Jau ierasto sēdēšanu muzejā pie datora šodien nomainīju pret atrašanos vienas dienas praktiskajā seminārā, kur bija iespēja mācīties ķeltu (7. 8. gs.), karolingu (9., 10. gs.) un gotisko (14.gs.) rakstības veidu. Patiesībā jau šis seminārs tika rīkots kontekstā ar šo jauno ekspozīciju, kas vēlāk tiks paplašināta.
        Tā kā kādreiz, ejot nevienam nevajadzīgo praksi Filoloģijas fakultātē, pārrakstot izlokšņu materiālus, Zinātņu Akadēmijas dāmas novērtēja manu bērnišķīgo rokrakstu, kas, kā reiz, ir ļoti labi salasāms, biju iedomājusies, ka šodien man nebūs īpašu problēmu ar ciku-caku burtiem, BET kļūdījos! Lai kā domās izietu lociņu un strīpiņu vilkšanas ceļu, uz papīra sanāca ne tā kā gribētos! :D

      Semināra vadītājs ar uzskates materiāliem rādīja, ka tinti senāk varēja iegūt no visdažādākajām lietām un vielām, kuras mūsdienu cilvēkam būtu grūti iztēloties. Man, kā latvietei, gan nebija grūti, jo es stāvu tuvu dabai un neesmu no tās tālu aizgājusi! Pat no mazu, spirtā noturētu ābolīšu uzlējuma, kas vēlāk sajaukts ar dzelzs sulfātu, ieguva rakstāmkrāsu. Lektors ieminējās, ka vispār jau kaut kur pasaulē arī taisot šādu spirta uzlējumu un vēl lietojot, bet tastaču neesot legāli!! Kultūršokam būs jāuzdāvina ceļojums viņam uz Latgali!

   
        Arī tā tinte, ar kuru mēs rakstījām, izskatījās melna, bet, mazgājot rokas, ūdens iekrāsojās zaļā krāsā. Šobrīd izskatās, ka es būtu ar zaļonku aplējusies! 

        Interesanti, ka mūki kādreiz rakstāmpiederumus esot turējuši trijos pirkstos (šeit ir grūti parādīt KĀ!), tātad rokas muskulatūra tika nodarbināta citādi, bet ar šo trīs pirkstu kombināciju bija lielākas iespējas variēt ar rakstāmpieduma slīpuma maiņu un arī procesa stabilitāti. Tiem, kas kādreiz viņu darbu esot uzskatījuši  par vieglu, mūki esot parādījuši, ka rakstīšana esot vēl grūtāka nekā fizisks darbs, jo, ilgstoši  rakstot, tiek ietekmēts viss ķermenis - sākot no plaukstas locītavas līdz plecam, arī nieres ciešot,  jo ir jāsēž vienā pozā, protams, šis darbs ļoti ietekmē arī acu gaismu! Tātad - cienīsim rakstniekus! ;)

         Pamēģināju rakstīt gan ar metāla, gan koka, gan dabīgo spalvu. Ērtuma un ātruma ziņā, jāsaka atklāti,  ka pildspalva tiešām ir viens ģeniāls izgudrojums!

       Semināra vadītājs pajautāja, kāda ir latviešu rakstība un, protams, man kārtējo reizi nācās veikt izglītošanas darbu, pastāstot, ka mums ar kirilicu nav nekāda sakara!!!

       Šis seminārs ilga  no plkst. 9.00-17.00 un jāsaka atklāti, lai cik interesanti tas būtu, man tomēr pietika jau ar 3 stundām. Es tikai kārtējo reizi varēju apbrīnot kā vācieši patiešām iesaistās vienmēr procesā un ir ļoti centīgi, lai dažādas smukumlietas apgūtu. Nu jā, man jau kā lauku cilvēkam no zemnieku tautas ( :D) tas neliekas tik ļoti svarīgi, bet laikam jau man vēl jāaug, lai iemācītos procesā noturēt patiešām lielu interesi  visas dienas garumā. Varbūt viņu neatlaidība (protams, arī citās jomās) un vēlme un acīmredzamā vajadzība visu izskaistuļot  ir doiče kvalitēt pamatā.

Jauna ekspozīcija - stili

       Muzejā izveidota viena jauna ekspozīcija ar stiliem (tie paši rakstāmpiederumi, par kuriem jau esmu rakstījusi agrāk). Nezinātājam (arī man) no malas varētu likties -  nu kas tad tur sarežģīts, lai ekspozīcijā ieliktu vienu jaunu objektu vairāk! Bet, kad man tuvāk pastāstīja šo "nieciņu" ceļu līdz muzeja telpai, tad sapratu, ka tik vienkārši tas nav! Aiz tā visa stāv restauratoru, vēsturnieku, muzeja saimnieku, kokapstrādes meistaru komanda. Protams, gala vārdu - būt tā vai nebūt, saka direktors. Man sīkāk izskaidroja, ka nav izdevies līdz galam sasniegt iecerēto, jo, žūstot līmei, kas atrodas starp ekspozīcijas stiklu un koku, ir izveidojušies nelīdzeni laukumiņi, kuri savukārt nepareizi atstaro diožu gaismu, tādējādi galvenais apskates objekts nav 100 % veiksmīgi apgaismots. Un šos nelīdzenumus pēc tam nevarot likvidēt. Tuvākā gada laikā šajā telpā iecerēts izstādi papildināt un jau šobrīd man izstāstīja, kā notiek plānošana par šobrīd esošās izstādes demontēšanu un jaunās pieļaujamajiem izmēriem un apgaismojuma leņķa maiņām utt...