Kinderfest 31.03.2012.

         
            Šodien muzejs organizēja bērnu svētkus. Doma ir piesaistīt pilsētas mazākos iedzīvotājus interesantā, vieglā veidā iepazīties ar mākslas pasauli. Daļa no tās aplūkojama Jezuītu baznīcas mākslas hallē, par to jau iepriekš esmu rakstījusi. Pieteicos palīdzēt, jo gribēju pabūt citā vidē, paskatīties, kā te organizē šāda veida pasākumus.
            Sākumā katram mazajam māksliniekam tika dots molberts, papīrs, krāsu palete un ķitelītis. 

              
               Uzdevums - uzgleznot priekšā stāvošo puķu vāzi. Arī es pamālēju, sen nebiju to darījusi! Jāatzīst, ka dziedu labāk nekā zīmēju! :) -------->

              Sen jau esmu secinājusi, ka krāsas sagādā pozitīvas emocijas un, ja mākslinieki gadu gadiem glezno melno pelēko toņu gammās, tas pavisam noteikti liecina, ka smaga ēna ir pārlaidusies pār viņu mūzu. 

            Bērni saņēma arī uzdevumu - jautājumus par mākslas telpā esošo izstādi. Motivācija bērniem - iespēja laimēt izglītojošas balviņas un saldumus!

             Interesanti, ka visas dienas garumā bērniem līdzdarbojās arī viņu vecāki. Telpā, kur parasti ir radošā darbnīca muzeja pedagoģiskās programmas ietvaros, šoreiz varējām izlīst no pareizības rāmjiem un piepildīt senu sapni- apkrāsot sienas! :D 

      

         Šajā telpā pavadīju vairākas stundas un ik pa laikam papildināju krāsu podiņus. Nelielai statistikai - bērni visbiežāk lietoja dzelteno, tirkīza zilo, aveņu sarkano, zaļo un oranžo krāsu. Tumši brūnā, melnā un pelēkā dienas beigās bija apkaltušas, tātad netika lietotas. Īdētājiem es ieteiktu mācīties no bērniem! Nenāktu par ļaunu pievērsties krāsām!

         Man jau kā vienmēr patīk paskatīties uz pilsētu no augšās, tāpēc nofotogrāfēju skatu, ko var redzēt no muzeja pedagoģijas telpas. 

                                  

              Visas dienas garumā bērniem bija iespēja darboties vēl vienā radošajā darbnīcā - zīmēt pastkartes, kuras nofotogrāfējām un vēlāk būs iespēja tās lejuplādēt muzeja mājaslapā un pārsūtīt digitālā formātā. 

             Domāju, ka nav viegli saglabāt bērnu uzmanību 6 stundu garumā, bet tas šodien izdevās!

Jummp station

              Pamazām tuvojos brīdim, kad beidzot apmeklētājiem paredzētā programma (Jummp station), kas tiks novietota muzejā, būs beidzot pabeigta. Vēl gaidu dažus informatīvos tekstus no kolēģiem un tad otru reizi došos pie direktora savu veikumu parādīt. Programmas shēmā dažās vietās ir ieviesušās kļūdas, tad nu es tās laboju un pēc kāda laika varēšu sist plaukstiņas, ai, cik labi, ka beidzot ir rezultāts!

 

           Šajā programmā būs atrodama konspektīva informācija par katru Ašafenburgas muzeju, izstādēm, mākslas galerijām, māksliniekiem, muzeja pedagoģisko programmu, mūsu muzeja nākotnes vīziju...Kopā esmu izveidojusi 72 šāda veida "logus", katrā, protams, attiecīga atšķirīga informācija. Pagaidām ir tapusi programmas versija vācu valodā, bet es atgādinu, ka ļoti noderīga starpvalstu kontaktu stiprināšanai būtu versija latviešu valodā. Pagaidām neviens man ceļā nav stājies un šo priekšlikumu noraidījis (saprot, ka ar mani par latviešu valodas nozīmību jokot nevar :D).
            Nesen uzzināju, ka, iespējams, šos jummp aizstās ar skārienjutīgajiem ekrāniem (pašreizējo datoru darbības pamatā ir sešu pogu izvēlne). Ak jel, mana mūža darbs būs vējā! :D

Bērīts manis kumeliņš

       Nāku pēc valodas kursiem uz darbu un priecājos, ka mani, saimnieci, pie pils vārtiem jau sagaida ar zvanu skaņām! :D Un kas par melodiju - uz mata kā tautasdziesma "Bērīts manis kumeliņš...Staigna purva bridējiņš"!

Patīk padziedāt! :))

          Pārbiedēju kaimiņieni Juditu! Domāju, ka viņa pārradīsies mājās vēlu vakarā, tāpēc izbaudīju pēcpusdienu - uzliku austiņas, ieslēdzu savu dziedammūziku un no sirds padziedāju un, jāatzīst, arī atbilstīgi pakustējos :)) UUunnn tad, tā kā filmās, pēkšņi atvērās virtuves durvis un Judita stāv acis iepletusi un plātās ar rokām! Vispār negaidīju gan tik ātri! :D Noņemot austiņas, dzirdēju tikai teikuma beigas..."los los, was machst du?" Laikam jau jautāja - was ist los (kas ir noticis, ko tu dari???) Tā kā manas ikdienas izdarības (piemēram, brokastu ēšana plkst. 8, nevazāšanās apkārt pēc pusnakts) un citas lietas viņai izraisa izbrīnu, tad nu šajā gadījumā gan izskaidroju, ka šo procesu sauc par dziedāšanu un tas ir normāli. Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied, pastiprinātā daudzumā dzied! :D
          

+20'

      

   Bavāriešiem pavasaris, man - vasara! Pēdējās divas dienas ārā bija +20 grādu!! 

Palūdzu kādai no vācu tūristēm, lai mani nobildē pie pils. Viņa man jautāja, vai es jau esmu bijusi iekšā apskatīt ekspozīcijas, esot tiešām skaisti! Tavu lielu brīnumiņu, kad pateicu - esmu gan bijusi, jo es tur strādāju! :D Nu jā, ir jau lieli brīnumi, ka meitene ar pamatīgu akcentu, varētu strādā šajā grandiozajā iestādē! :)

Tele-sports

       Šorīt vācu TV redzēju kārtējo pārsteidzošo raidījumu sporta mīļiem -sēž 5 cilvēki uz krēsliem un kustina kāju pirkstus...Neiedomājama slodze! :))

Bombardiere

        Valodas kursos šodien viens no uzdevumiem bija pabeigt pasniedzējas iesāktos teikumus (rakstiski). Kāds bija uzrakstījis: "Ja es būtu savas valsts prezidents, tad es bombardētu pārējās valstis." Dāma no Kosovas pasmīn un tieši norāda uz vīrieti no Irākas: "Tas noteikti biji tu, vai ne! Jūs jau visi tā domājat!"  Viņš bija izbrīnīts, neesot gan tā viņa interpretācija!  Jaunā nigēriete, kas gaida bērniņu, lepni smaida un saka, ka autore esot viņa!  Jautājums ir par to, kādā mērā mēs ietekmējamies no stereotipiem! Visi nav pār vienu kārti metami!     

         

Nākamais brīvprātīgais?

         Šodien man bija iespēja paskatīties piecu brīvprātīgo pieteikuma vēstules un CV darbam muzejā. Viens varēs uzsākt projektu šī gada septembrī. Pieteikušies trīs jaunieši no Spānijas, viens no Francijas un Polijas. Visatbilstīgākais man šķita polis, kuram bija ievērības cienīgs dzīves apraksts. Daudz ko darījis līdz šim vēstures lauciņā un arī darbojies kā brīvprātīgais savā zemē. Mans un kolēģu viedoklis sakrita! Tagad jau laicīgi man būs uzdevums ar šo jaunieti sazināties un pastāstīt, kas un kā šeit notiek! Ak jā, un mana kaimiņiene Judita arī dikti priecājas par jaunumiem! :D

Vidustermiņa seminārs Veimārā

        Tā nu ilgāks laiks pagājis bez jebkādām garu iepriecinošām aktivitātēm. Bet tad- taaa daaa- saņēmu vēstuli par vidustermiņa semināru Veimārā. Vienas nedēļās laikā piedzīvojām gan aukstumu (ap 0, +1 grāds), gan vasarīgu siltumu (+20).

         Pats labākais moments - varēju satikt jau Berlīnes seminārā iepazītos brīvprātīgos. Šoreiz kopā bijām 20 jaunieši. Pārliecinošā vairākumā bija ungāru brīvprātīgie, vēl piedalījās jaunieši no Spānijas, Anglijas, Turcijas, Itālijas, Krievijas, Francijas, Dānijas un Latvijas.    

          Otrajā dienā dalījāmies ar savu pieredzi un jāatzīst, ka dažiem brīvprātīgajiem bija plāni klājies -ekspluatēti savas nezināšanas un baiļu dēļ, strādājuši bez brīvdienām, nav varējuši ņemt slimības lapas utt...Viņiem brīvprātīgo darbs pēc šī semināra beidzās. Nez, kas ir sliktāk, nogurt no pucēšanas aktivitātēm vai traumējošas bezdarbības? 

         Pēc vakariņām aizgājām visi uz kādu studentu klubu, kur bija paredzēts tango vakars. Tur notiekošais gan vairāk atgādināja vakaru uz ezera, ne tango! :D Pasīvi deju kursi iesācējiem...

          Trešajā dienā braucām uz Erfurti. Pirms dažiem gadiem pārrakstīju kādu kara laikā rakstītu latvieša dienasgrāmatu. Šis cilvēks bija aprakstījis arī Erfurti un man jau tolaik, lasot šos ierakstus, bija vēlme tur nokļūt. Redz kā, maza pasaule. Atliek vien par kādu vēlmi piemirst, kad tā atgādina par sevi un īstenojas.

Erfurtē pavadījām visu dienu. 

          

          Kādā no skatlogiem pamanīju Perpetuum mobile (mūžīgais dzinējs). Izrādās, tā bija kāda mākslinieka darbnīca. Viņš mūs ieaicināja iekšā un parādīja arī citus savus darbus. Šim konkrētajam gan nav konkrēta nosaukuma un manas asociācijas ar mūžīgo dzinēju lika viņam pasmaidīt. Nu kāpēc gan ne? :D

          Visvairāk man patika pēcpusdiena, kad semināra tēma bija "Apceļo Eiropu". Prezentējām savas valstis. Jau pirmajā seminārā iepazinos ar meiteni no Dānijas, kurai bija ļoti labas valodu zināšanas - nevarēja dzirdēt dzimtās valodas akcentu. Tad nu šoreiz citai dānietei jautāju, kā viņi skolās mācās valodas, ka tik labi tās apguvuši. Viņa pastāstīja, ka skolēni valodas mācās caur dažādām izglītojošām spēlēm, daudz skatās filmas ar subtitriem angļu valodā. Man interese par Dāniju radās, kad pabiju Kopenhāgenas lidostā. Arī brīvprātīgo darbu meklēju šajā valstī, bet beigās tomēr atceļoju uz Vāciju.

        Visas nedēļās laikā mācījos frāzes citās valodās, kā arī iemācīju pārējiem dažus vārdus latviešu valodā. Vislielāko atzinību guva  "drupačiņa, bučiņa un pīle, labrīt, Saule!"...Latviešu valoda vispār skanot ļoti mīļi. 

         Interesanta ir ungāru valoda. Tajā no malas ieklausoties, neko nevar saprast! Ne velti, esot viena no grūtākajām valodām pasaulē, jo tai neesot līdzīgas. Interesanti, ka latviešu un ungāru valodā mēs vienādi izrunājam patskaņus, ir gan šaurais, gan platais e, tāpēc arī man, mēģinot ko pateikt ungāriski, visi priecājās, ka es runājot bez akcenta.

        Vienā ziņā gan man arī šajā kompānijā nebija domubiedru. Man nepatīk vakaros iet uz bāriem un dzert. Sēdēt un dzert. Un piedzerties. Tā nu gājām vienu vakaru pastaigā, kad vairums sadomāja apmeklēt kādu vietējo bāru. To ieraugot no ārpuses, man bija skaidrs, ka jāgriežas apkārt un jāiet atpakaļ. Bara sindroms, paldies Dievam, nav man raksturīgs. 

        Es gan uzskatu, ka iepriekš dzirdētā un lasītā informācija par Veimāras skaistumu ir pārvērtēta. Īpašu to padara gaišie prāti, kas te mīlējuši uzturēties: J.V.Gēte, F. Šillers, J.G. Herders, F. Nīče, J.S. Bahs u.c. Šī pilsēta dzīvo vēsturē. 

       Atpakaļ braucot, biju apsēdusies vilciena nodalījumā, kur bija ļoti karsts. Iepriekš dzirdēju, ka kontroliere piedāvāja ieslēgt klimata kontroli, bet blakussēdošā dāma to nevēlējās. Kad viņa aizgāja, pajautāju nākamajam kontrolierim (protams, vāciski), kā izpestīt sevi no pirts karstuma un viņš man sāka atbildēt spāniski! Es teicu, ka saprotu vāciski, par ko viņš nobrīnījas un teica, ka man esot spāņu akcents!:D Jāaa un es jau arī, ziniet, izskatos kā tipiska spāniete! :D

      Šis seminārs bija ļoti izdevies un veiksmīgs, jo tā vadītāji bija pieredzējuši un nepārspīlēja ar intensīvu spēlēšanos, kā tas bija Berlīnē.