19. gs. leļļu māja

          Muzejā tiek mainītas dažas ekspozīcijas un nomainīs tieši to, pie kuras man labpatīkas ilgāku laiku uzkavēties. Šī ir 19. gs. vidū darināta leļļu māja, protams, viss ir roku darbs! Pirms pakošanas procesa, atkal tiku pie baltajiem cimdiņiem, lai neskādētu gadsimtu putekļiem, kas ieņēmuši stabilu vietu uz sīkajām lietiņām. Galvenais, ka te viss ir pa īstam- virtuves naži asi, mini kafijas dzirnaviņas darbojas, katras rokdarbnieces sapnis- šujampiederumu lādīte līdz sīkumam izstrādāta.    
          Nez ko iesāktu mūsdienu cilvēki, kad pēkšņi izkūpētu datori un TV kastes? Vai kvantitāti nomainītu kvalitāte?

Pārdomas

        Laiks iet uz priekšu, un es, protams, domāju par nākotni, ko darīt tālāk? Pēdējā laikā man vairs neliekas smieklīgs jautājums, Kas es esmu?, ko reiz izteica kāds sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks :D Vairāk vai mazāk esmu apradusi ar vienmuļritdzīvi un nekādu jaunu, pozitīvu pārsteigumu, ar kuriem varētu padalīties šeit, neesmu piedzīvojusi (protams, vasarai nākot skatlogu noformējumi mainās, bet cik nu var par tiem....:D

        Negribas ticēt, visam, ko es par vietējiem un vācu mentalitāti kā tādu šeit dzirdu, tāpēc nevaru secināt kopumā, bet par konkrētiem gadījumiem gan! Jauniešu trulās izklaides izpausmes man nav pieņemamas (kopā sanākšana un dzeršana bāros). Tāpēc arī agrāk jauniešus šeit nemanīju, jo viņi aktivizējas ap pusnakti. Arī mana vācu draudzene Aleksa mani apgaismo un bieži paķer līdzi izbraukumos ar saviem draugiem, tā ka dzirdu un redzu daudz ko.
     Jāsaka, ka mums  Latvijā ir paveicies, ka Vecās Eiropas samaitātie vēji vēl nav lielā mērā skāruši mūsu domāšanu, lai gan to ietekme jau ir jūtama. Varbūt man tiešām vajadzēja piedzimt citā gadsimtā, bet arī turpmāk domāju paturēt savā leksikā vārdus uzticība un ētika.

Lieldienas

       No drošiem avotiem dzirdēju, ka šodien Latvijā esot bijusi 10 cm bieza sniega kārtiņa! Es šeit sniegu neesmu redzējusi kopš februāra sākuma! Ašafenburgā arvien biežāk spīd saule, ielās parādās daudz cilvēku! Nez kur viņi visi bija ziemas mēnešos! Brīvdienās ir īpaši grūti pārvietoties veikalos un parkos, jo vietējie nekad neiet taisnā virzienā, viņiem, patīk mētāties un apstāties gājēju straumes vidū :D 

      Šodien laikam ir Lieldienas! Jā, es saku laikam, jo par tām neatgādina uzbrūkošās pērc pērc pērc reklāmas. Uz kādu brīdi intereses vadīta palūkojos, kas notiek baznīcās. Būtība jau tā pati, kas Latvijā, tikai viss vāciski, protams! 

Stiftsbasilika Aschaffenburg

          Darbā man uzdāvināja šokolādes zaķi un konfekšu izlasi, tā ka man par saldumiem šajās Lieldienās nebūs jāraizējas! :) 

        Mana kaimiņiene ir diezgan fiksa, aizlikusi uz otru Vācijas malu, pēc kāda puiša aicinājuma! Tad nu es palieku viena, par ko es nemaz neraizējos!

        Man kā dabas mīlei, jauno pumpuru skaitītājai, vilktin velk pie plašuma - kokiem, meža, ūdens...Izstaigāju man tuvāko parku Fasanerie. Man radās jautājums,  vai tad tur ir daudz fazānu, ja reiz tā nosaukts! Šobrīd tur gan fazānu nav, laikam kādreiz medībās izšauti. 

    

 No Fasanerie sākas 2 Spessarta ceļi (Spessart-milzīgs dabasparks), katrs ap 60 km garumā. Domāju, kādreiz būs jāsaņem dūša un kāds no tiem ar riteni jāizbrauc.

     
       


     

   
       Nu re, cik gudras pīles! Pat tām ir skaidra pareizā secība! hehe :)








          Tā kā laiks bija ļoti labs, izstaigāju arī otru tuvējo parku Schöntal, kas atrodas pilsētas centrā.

            Pirmo pusgadu caur Schöntal gāju uz valodu kursiem, un katru rītu redzēju, kā 2 pāvu pāri guļ uz pilsdrupu mūriem. Dienas laikā tie nav redzami, jo viņiem pašiem savas šeftes pilsdrupu iekšienē.

 

Pavasarī parkā zied magnolijas...