Salidojums pie spāņa Vurcenē

        Vācijā vilcienu biļešu cenas ir ārkārtīgi augstas! Tālāki braucieni ir iepriekš ilgāk jāieplāno, tad var izmantot nedaudz izdevīgākus piedāvājumus. Šoreiz mūsu mērķis bija Vurcene (netālu no Leipcigas), kur dzīvo spāņu voluntieris. Tā kā viņš strādā jauniešu centrā un birojā ir pietiekami daudz telpu, radās doma sarīkot vēl vienu brīvprātīgo tikšanos.

        Ar kaimiņieni Juditu aizbraucām līdz Vircburgai, kur mums pievienojās vēl četri, jau zināmie brīvprātīgie.
       Vācijā ir izdevīgi ceļot ar brīvdienu biļeti, kas maksā 40 eiro, var braukt kopā 5 cilvēki un biļete ir derīga 24 stundas. Tā kā mēs bijām seši, nopirkām divas, bet tik un tā beigās lēti tikām cauri (citādi mazas grupas biļete vienā virzienā uz Leipcigu maksātu 178 eiro, kā noskaidrojām stacijā). Ir tikai viens mīnuss - nevaram braukt ar ICE vilcieniem, kas ir ļoti ātri. Jāiztiek ar reģionālajiem bāņiem. Kopā mums bija jānosēž 7 stundas, kas nebija viegli, jo visu laiku vagonu mētāja kā laivu no vieniem sāniem uz otriem, uz priekšu un atpakaļ!

Tad nu katrs izklaidējāmies kā mācējām. Spānietes gulēja, anglis un spānis spēlēja pogu galda spēli, francūzis lasīja grāmatu ar visai daudzsološu nosaukumu - "Time to die" (Laiks mirt)! :D Es jau gan pavīpsnāju par to, cik pozitīvas grāmatas viņš lasa, bet mani centās pārliecināt, ka šī lasāmviela nemaz neesot depresīva, bet gan diezgan aizraujoša! :D

       Tā nu beidzot aizklunkurējām līdz Leipcigai.

       Biju gatava pilsētas apskatei un laika mums nebija daudz, jo tālāk bija vēl jābrauc uz Vurceni, bet tikām tikai līdz parkam, jo mūsu grupā pārliecinošā vairākumā bija spāņi (veseli 3 gabali) un arī anglis, kuri izdomāja palidināt līdzpaņemto lidojošo šķīvīti un tad vēl PASĒDĒT zālītē (ar 7 stundām vilcienā nepietika!:D). Uz manu aicinājumu LET'S GO! saņēmu padomu Don't stress! (nestreso)! 

            Es jau būtu gribējusi arī kādā muzejā iemest aci, bet nekas, nākamreiz! Tik savādi, kādreiz mūzikas skolā mācījos par Bahu un domāju, kā tad nu varētu tajā Leipcigā izskatīties un, ā re če, esmu nu arī tur savu kāju spērusi!

  Leipcigas universitāte...manas mīļākās krāsas!!

         Brīžiem Leipciga man atgādināja Berlīni, bija vietas, kur saskatīju arī Rīgu. Nevarētu teikt, ka te būtu kaut kas īpaši skaistāks kā citur Pilsēta kā pilsēta, viss in Ordnung (viss kārtībā).

        Un tad beidzot uz Vurceni! Atkalredzēšanās prieks...un te gan bija pārsteigumi! :)

        Pilsēta pavisam tukša, cilvēku nav, nekā no Bavārijas spožuma, kā mēs esam pieraduši! Tagad saprotu, kāpēc saka, ka Bavārijā cilvēki ir lepni! Varu salīdzināt  un teikt, ka ir jau arī par ko!!

         Arī mūsu voluntieris dzīvo senā mājā. Ierodamies viņa dzīvoklī, kur priekšā jau bars ar citiem spāņiem, divi blondi dvīņubrāļi no Gruzijas, kas interesantā kārtā šeit strādā par auklītēm (auklīšiem :D). Viņi jau ir sapīpējušies, katram pudelīte rokās... nu ko vairs pilnai laimei vēl vajag, ja ne...atrast vēl kādu pilnu pudelīti! Cilvēku tik daudz, ka nav kur apgriezties, pirmais iespaids - riktīgs undergrounds un man šeit būs jāpavada 2 dienas! yee!!Bet kas mani mierina - es savā dzīvē uz tādiem "pasākumiem" vairs neparakstīšos, tāpēc izbaudīšu šo iespēju! :D

           Ierosināju, ka mums vajadzētu vēl atrast kādu veikalu, zinot to, ka tādu šeit ir maz un svētdienās tāpat viss ir ciet! Iedomājos, kas tas būs no rīta, kad visam tusētāju baram gribēsies ēst, bet nekā nebūs, nepietiks ar to, ko varēs spāņa ledusskapī atrast! :D Francūzis par mani smejas, ka es jau domāju par rītdienu un pērku brokastīm maizīti un jogurtu, es esot īsta ome! Labi, labi, lai smejas, redzēsim, kādu dziesmu dziedās no rīta! :D Pārējais bars, protams, iepirka vēl alus kasti un čipšus :D

            Pasākumā spēlēja trīs grupas, viena no tām mūsu Vircburgas spāniete Paula (bungas) un anglis Rojs (ģitāra). Atbrauca arī Berlīnes voluntieri, tā ka bija tiešām jauki un jautri satikt vecos biedrus!! Sapazinos arī ar citiem voluntieriem. Poliete,  kas arī dzīvo ar spāni vienā dzīvoklī, pat ir bijusi Latvijā, Viļakā! Neesmu tur bijusi, tāpēc nevaru spriest, kāds viņai izveidojies priekšstats par Latviju. Mana sirds bija mierīga, jo arī Siguldu viņa bija redzējusi, tātad viss kārtībā! :D

           Neesmu nekāds naktsputns, tāpēc virsroku ņemošais nogurums lika manīt, ka  plkst. 2 naktī ir VĒLS pārākajā pakāpē. Lai gan iepriekš bija sarunāts, ka paliksim pa nakti spāņa mītnē un vietas ir skaitītas, pēkšņi uzradās arī gruzīni un vēl viens vācietis. Viņi izdomāja pustrijos naktī vārīt makaronus, īsti gan nezinot, kas un kā jādara! :D 

             Svešās vietās bieži vien guļu slikti, ja vispār to var saukt par gulēšanu, tāpēc piedzīvoju vien 3stundu sapnīti un savā ierastajā mošanās laikā, plkst. 6.30 jau biju augšā. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc 5 minūtēm vērās dzīvokļa durvis un ievēlās 3 spānietes, arī manējā. Viņas tikai tajā brīdī nāca no ballītes mājās! Šīs man jautāja: "KO tu tagad darīsi???" "Ir rīts, ēdīšu brokastis!" Viņas nesapratnē: "Bet no rīta taču ir jāguļ!!!":D Uzskati par to, KAD ir rīts, mums atšķiras. Eeee, nu ko es tur skaidrošu par savu cīruļa būtību un iekšējiem agrajiem latviešu zemnieka bioritmiem, tāpat nesapratīs! Tā nu mēs samainījāmies vietām, viņas aizgāja čučēt! :D  Sapratu, ka iepriekš norunātā pastaiga pilsētā izpaliks, jo man būs jāgaida, kamēr tusētāji izgulēsies līdz 12!! Ak jā, dāmas jau gribēja arī ēst, bet nu... nekā jau nebija!

           Ak jel, cik es biju priecīga, ka man ir maize un jogurts! :)) 

          Tad nu tālākā rīta gaitā izstaigāju pilsētu (3 reizes), ielās satiku tieši 2 cilvēkus, divus pensionārus!

 Pagātnes elpa skatlogos...

         Un, kad visi ap plkst. 11 cēlās un nebija ko ēst, tad nu francūzītim ierādīju to, kurš tagad smejas pēdējais! :D Teicu, ka mēs Ziemeļos domājam par rītdienu, jo ziema vienmēr atnāk. Mums jākrāj, jāvāc rītdienai jau šodien! Lai gan arī šajā kompānijā atkal biju baltais zvirbulis, vienīgā ziemeļniece, priecājos, ka padomāju uz priekšu! Ar to mēs mentalitātes ziņā no dienvidniekiem arī atšķiramies. Spāņi jau pirmās dienas sākumā teica, ka naudas vairs nav,  bet, kā varēja redzēt, dzeršanai un ballītēm nauda vienmēr atradīsies. Tāpēc es nebrīnos, ka spāņi ir tur, kur viņi ir, jo nesaprot, ka nevar visu laiku dzīvot tikai šodienai un nedomāt uz priekšu!

            Kad vēlāk visi satikāmies spāņa dzīvoklī, saskaitīju, ka bijām 18 jaunieši! Gruzīni jau bija paspējuši sapīpēties, bet bija tīri jauki, kad viņi pazīstamas roka dziesmas sāka dziedāt falsetā! :D

          Tā nu laiks ātri pagāja un mūsu Bavārijas grupai jau bija jādodas uz māju pusi! Neko vairāk no Leipzigas neredzēju, lai gan tik tālu bijām braukuši. Tas ir grupu ceļošanas mīnuss, jo, ja intereses nesakrīt, tad jāpielāgojas vairākumam.

            Nākamās nedēļas sākumā sazinājos ar Vurcenes spāni, pajautāju, kā gāja ar biroja kārtošanu pēc ballītes!  Izrādās, svētdien viņš esot bijis pārāk noguris, lai kaut ko kārtotu un pirmdien agri no rīta braucis uz valodu kursiem. Birojā ieradies tikai pēcpusdienā un viņa šefs esot bijis pārskaities par nekārtību, uz ko spānis bez stresa vien atbildējis: "Entschuldigen Sie!"  (atvainojiet!) Jāpaskatās spāņu vārdnīcā, vai viņiem vispār eksistē tāds vārds kā atbildība! :D

Kā man čābīgi sanāca...

           Vakar tiešā nozīmē uz ielas dabūju pa galvu! Jā! Vienkārši tā! Stāvēju pašā pilsētas centrā uz gājēju pārejas, gaidīju iedegamies zaļo gaismu, kad otrā pārejas pusē stāvošā sieviete pēkšņi sāka bļaut un skriet pāri ielai pie sarkanās gaismas tieši man virsū, iesita man pa galvu, saskrāpēja vaigu un, raujot aiz auss, saplēsa auskaru. Tad ieskrēja tālāk stāvošo tīņu bariņā, vienu pagrūda, tad ieskrēja sienā un nokrita. Atkal piecēlusies, nepārstājot bļaut, kaut kur aizskrēja. Labi, ka netrāpīja man acī!!

           Es jau pašā sākumā ievēroju, ka šajā pilsētā vieni paši bez uzraugiem staigā, maigi sakot, dīvaini cilvēki, bet, ja jāsauc lietas īstajos vārdos, - dullīši. Izskatās, ka šeit tik ļoti aktuālais sociālās integrācijas plāns, īsti labi nestrādā, jo tā realizētās sekas apdraud pārējo sabiedrību.

Par un ap EBD

            Tā kā brīvprātīgo dienests ar straujiem soļiem tuvojas tā loģiskajam nobeigumam, ķeram, ko varam un ar citiem brīvprātīgajiem, ar kuriem sapazināmies semināros, plānojam pēdējās kopīgās aktivitātes.

        Apciemoju pirmā semināra biedrus Paulu un Kventinu Vircburgā, mums pievienojās meitenes no Berlīnes un pārējie vietējie voluntieri. Paulai brīvdienās bija jāpiedalās kādā pasākumā ar savu sitamo instrumentu grupu, to noteikti gribēju redzēt!

        Vairums brīvprātīgo uzskata, ka viņi savās darba vietās ir darījuši tos pašus darbus, ko pārējie kolēģi un strādājuši virsstundas, bet saņēmuši tikai mums paredzēto kabatas naudu. Tādus stāstus dzirdēju arī otrajā seminārā, bet vairumā gadījumā vainojami ir arī paši brīvprātīgie, jo nepastāv par savām tiesībām. Meitenes kādā viesnīcā strādājušas kā brīvprātīgās(?) no plkst. 7.00 no rīta līdz 23.00 vakarā sešas dienas nedēļā un, protams, valodu kursus nav varējušas apmeklēt grafika dēļ. Pusgadu šādi ir dzīvojušas un, kad es prasīju, kas ir rakstīts viņu darba līgumā, viņas teica, ka neesot to pat redzējušas, vadītājs esot to savācis un viņām kopijas nav...Projektu pārtraukt meitenes arī nav gribējušas, jo darba iespējas dzimtenē nav labākas. Bet bija iespēja arī projektu mainīt, par to visu man stāstīja pirmsdienesta apmācībās Latvijā, kā arī pirmajā seminārā. Tad nu ir jābrīnās, kā tik bailīgas meitenes vispār tik tālu līdz Vācijai ir atcīnījušās, ja pilnīgi nepārzina savas tiesības un kur nu vēl to, kur vērsties problēmu gadījumā.
       Manā projektā šādu problēmu nebija, sadzīves apstākļi arī ļoti labi, par iztikšanu nesūdzos, jo bārus neapmeklēju, tāpēc varēju arī šo to iekrāt, tomēr arī mans kolēģis atzina, ka būtībā visu šo laiku darbā esmu bijusi izolēta no "ārpasaules" kontaktiem ar vietējiem, jo visu laiku sēdēju pie datora neverending  muzeja datubāzes, Jummp Station programmas, vai arī viena pati strādāju mākslinieka Kristiana Šāda bibliotēkā. Redzēju, ka to pašu darbu, ko darīju es, veica arī 18-19 gadīgās praktikantes bez izglītības un samērā īsu laiku, bet ar to viņām arī pietika! Daudzas vēl tagad man jautā, kā es spēju izturēt to monotono sēdēšanu klusumā ar saviem inventāra numuriem un datora programmām visa gada garumā! :D
        Kolēģu komanda man ir pati labākā! Tas ir milzīgs PLUSS! Rūpējas par mani no A līdz Z! Ņem līdzi visos izbraukumos, aicina uz ģimenes svētkiem,  ejam kopā uz kino, braucam ekskursijās! Viņi vienmēr uzreiz reaģē, ja man ir kāda problēma! Varbūt skan pārāk skaļi, bet man ir pat veselas 2 mammas Vācijā!!

        Tagad es saprotu, ka jautājums - kas es esmu? nav nemaz tik smieklīgs.  Tas nenozīmē, ka esmu sākusi saklausīt balsis no citām paralēlajām pasaulēm, bet vienkārši šī gada laikā es esmu mainījusies un daudzas lietas ap sevi izprotu citādi. Pagānismu no manis gan nevienam nav izdevies iznīdēt! ;) Garīgās veselības saglabāšanai ir nepieciešams papīrs un pildspalva, vai vismaz tastatūra un dators un šis blogs (un ja tik tālu esat tikuši ar lasīšanu, paldies par uzmanību! :D).
        Vienīgais, ar ko neesmu apmierināta ir programmas aprakstā minētā sadaļa - darbošanās "internacionālā jauniešu vidē". Ja ar to izprot tikšanos ar gados jaunajām auklītēm reizi mēnesī mūsu Cafe International, tad, JĀ, esmu internacionālā vidē. Būšanu kopā ar vietējiem vāciešiem, kas ir mani kolēģi, es neizprotu kā internacionālu vidi, tā vienkārši ir norma konkrētajā valstī. Kā jau mans kolēģis mani šokēja pagājušā gada septembrī, kad sākās mans projekts - šī ir ideāli piemērota atpūtas vieta senioriem un jaunieši ir vai nu pavisam aizbraukuši vai arī darba dienās dodas studēt un strādāt uz apkārtnes lielākajām pilsētām un atgriežas tikai brīvdienās apciemot ģimeni. Latvijā jau tāda pati tendence. Pagājušajā nedēļā uz mūsu Cafe I bija atnākusi vietējā vāciete, kas teica, ka viņai arī esot problēma šajā pilsētā iepazīties ar cilvēkiem viņas vecumā, tātad šo visu neesmu sadomājusi pati, bet problēma patiešām pastāv!!! :D
        Atšķirībā no Latvijas, te jauniešiem ir iespēja iegūt praksi arī pirms studijām, lai vienkārši izzinātu darba vidi un lai viņiem rastos priekšstats par izvēlēto profesiju. Mums tas notiek apgrieztā secībā - vispirms noteoretizējies, iegūsti izglītību un tad visā plašajā pasaulē vari meklēt sev darba pieredzi, atbilstīgi iegūtajam dokumentam.
        Es brīnos arī par vietējiem jauniešiem - kā tikko skolu absolvējis jaunietis var doties ceļot apkārt Eiropai? Par kādu naudu? Uz ko man atbild- par savu... par savu! :D Izrādās, viņiem jau kopš mazotnes ir izveidots naudas uzkrājums un, sasniedzot 18 gadu vecumu, viņi šo naudu var tērēt, kā pašiem gribas. Nevaru vispārināt, bet pēc dzirdētājiem stāstiem, vairākiem jauniešiem tie ir ap 5000 Eiro. Tagad es saprotu, kā jaunietis, kurš nav strādājis, var pēc izlaiduma braukt uz Austrāliju!
           Nākamnedēļ plānojam braukt uz Leipcigu. Tas laikam būs pēdējais kopīgais pašu sarīkotais 2 dienu seminārs!

Albrehta Dīrera izstāde Nirnbergā

        Kā jau ierasts, ja kāds brauciens ir ieplānots jau labu laiku iepriekš, paredzētajā dienā ir ļoti slikts laiks. Tā bija arī šoreiz, kad braucām ar kolēģiem uz Ģermāņu nacionālo muzeju Nirnbergā.

        Es gan sākumā nebiju sajūsmā, ka atkal jābrauc diezgan ilgi ar reģionālo bāni (2,5 stundas) tikai tāpēc, lai apskatītu kādu izstādi un pilsētas apskatei nemaz nav ieplānots laiks, bet beigās biju ļoooti patīkami pārsteigta un guvu varenus iespaidus. Tātad - mūsu mērķis pēdējo 40 gadu lielākā Albrehta Dīrera agrīno darbu izstāde (Der frühe Dürer). Dīrers tiek uzskatīts par Renesanses nozīmīgāko mākslas meistaru Vācijā.

       Slavenāko mākslinieka pašportretu redzēju Minhenes vecajā Pinakotēkā, bet arī šeit netrūka citu visā pasaulē zināmu Dīrera mākslasdarbu. Pēc vairāk nekā 2 stundu aktīvas iedziļināšanās Dīrera darbos, mans domājamais aparāts signalizēja - tā var nogurt tikai no mākslas :D, tomēr es noteikti gribētu tur atgriezties un vēlreiz kārtīgi visu apskatīt.

         Pēc izstādes devāmies ātrajā pilsētas apskatē. Un kad kolēģes padzirdēja, ka neesmu vēl ēdusi Nirnbergas desiņas, bija jāpagaršo arī tās! Desiņas kā desiņas, galvenais, ka nebija nīlzirga porcija! :)
              Nepiekrītu tiem, kuri saka, ka visas pilsētas Vācijā jau būtībā ir vienādas! Katra ar kaut ko atšķiras un tas mani fascinē.

Intensīvās garlaicības valodu kurss ir beidzies

       Mans otrais B1 "intensīvais" valodas kurss ir beidzies. Ja gliemeža mācīšanās ātrumu var nosaukt par intensīvu, tad šis tāds arī bija. 

        Salīdzinājumā ar pirmo kursu, šis bija ārkārtīgi garlaicīgs, nekvalitatīvs un varēja just, ka skolotājām jau kursa sākumā bija izteikta nepatika pret kolēģiem, kuru uzskati citādo kultūru dēļ atšķiras. Šī kursa laikā atļāvos darīt to, ko skolā nedarīju - bastoju un man iepatikās! :D Problēmu programmu direktorei aktualizēju jau pašā sākumā, kad vienā grupā bijām salikti cilvēki ar dažādām valodas priekšzināšanām. Pamatzināšanu grupa jau bija nokomplektēta, tāpēc pārējie mācīties gribētāji tika ielikti augstākā līmenī, mūsu B1 grupā, kas, protams, viņiem sagādāja grūtības, bet mums garlaicības pilnus rītus. Neko jaunu klāt nemācījāmies, tik visu laiku atkārtojām jau zināmo. Statistikai - kursa sākuma bijām 16 cilvēki, no tiem 9 gribēja likt valodas eksāmenu, kursa beigās - bijām 8 cilvēki, no tiem vairs tikai 2 vēlējās likt eksāmenu. 

       Un tomēr kaut kāds progress man bija - ja iepriekšējā kursā biju nelaimīga, kad mani salika veidot dialogus kopā ar ķīnieti, jo vienkārši nespēju saprast, ko viņa saka, tad tagad sapratu ļoti labi. Mācīju viņai arī izteikt skaņas ššsššš un RRRrrrr, kuru viņas valodā vienkārši nav!

        Es arī neuzskatu, ka labākais veids kā mācīties valodu ir runāt ar citiem ārzemniekiem. Mēs, protams, varam viens otru ļoti labi saprast arī neizsakoties gramatiski pareizi, jo viņi runā tikpat un vēl nepareizāk nekā es, bet mans mērķis jau nav tikai "saprasties", bet pēc iespējas labāk iemācīties valodu. Esmu novērojusi arī tendenci, ka "kļūdas pielīp".  Svarīgi ir dzirdēt dzimtās valodas runātājus.

Muzeju nakts

      Beidzot muzeju nakts sasniegusi arī Ašafenburgas āres! Man tika piešķirta VIP ieejas karte (pirmo un ceru, ka ne pēdējo reizi manā mūžā :D). Man nebija īpašu pienākumu, tāpēc varēju visu apskatīt. Atšķirībā no Latvijas, šeit bija jāiegādājas ieejas karte, kas maksāja 3-4,5 Eiro. Vakara gaitā bija vairāki dzīvie koncerti, žēl, ka šādas aktivitātes nenotiek biežāk. Un, protams, kas tad tas būtu par pasākumu Vācijā bez ēšanas??  Citādi jau vācietis nav labi atpūties! :D

      Naktī mūsu pili izgaismoja ar video projekcijām, fragmentus no kinofilmu mūzikas fonā spēlēja četru cilvēku grupa. Nākamajā dienā kolēģiem teicu, ka šāda veida pasākumus vajadzētu biežāk!