Nedaudz vēl no Ašafenburgas...Līdz pēdējai dienai un minūtei
cīnījos ar savu Jummp Station- informatīvo datorprogrammu apmeklētājiem.
Ja saskaitītu visus tos tūkstošus milimetru, kas man bija
jāpielabo, iznāktu kāds kilometrs...Pēc šī darba apsolījos sev - vairs
nekādas sevis mocīšanas pie bezjēdzīgās tupēšanas pie datora. Acu
gaismai tas ar' par labu nenāk, resursi neatjaunojas un vecums ar nav
aiz kalniem! ;) Pats labākais, ko es nemaz tā īsti nepieredzēju- tagad
manis izstrādātā programma ir novietota ekspozīciju zālē, tūristi nu var
klikšķināt pogas uz nebēdu!
Pati labākā bija mana pirms aizbraukšanas pasēdēšana ar visiem kolēģiem
kopā. Atcerējos, ka kādā no pēdējām kolektīva sapulcēm, direktors bija
izbrīnīts par to, ka es jau tik ātri lidošu mājās! Kolēģiem ļoti patika
frāze "laiks lido" (latviski). Viņu ausītēm tas izklausījas dikti
labskanīgi. Tad nu iegravēju lidojošā laika frāzi melns uz balta (es jau
lietpratēja, biju taču kaligrāfijas seminārā), pieliku savu bildi klāt
un atgādināju viņiem, ka es jau nekur nepazudīšu, braukšu ciemos!! Un
kad vēl dzīvē viņiem būs tāda iespēja tikt pie bildes ar īstu princesi!
:D Par to, ka es atgriezīšos, viņi bija pilnīgi pārliecināti un
uzdāvināja man viņu tik ļoti iecienītajā IKEA veikalā dāvanu kartes! Nu,
ko es varēju darīt, gribot negribot bija jābrauc atpakaļ tās izmantot!
:)
Direktors arī uzsvēra to, ka es vienmēr prasīju vairāk darba! Tikai
pēdējā dienā mans kolēģis pateica, ka viņš vienkārši nav drīkstējis man
dot vairāk pienākumu, jo brīvprātīgo programma neparedz, ka es varētu
darīt to pašu darbu, ko pilna laika klātienes darbinieki.
Ar kolēģiem vēl joprojām sarakstāmies, viņi man piekodināja, ka
noteikti grib zināt, kā man iet! Skrienot notikumiem pa priekšu- es jau
biju ciemos Ašafenburgā novembra sākumā, bet tikai lai pārnakšņotu un
nākamajā dienā dotos tālāk! Man atgādināja, ka es Vācijā neesmu viena,
jebkurā laikā varu braukt ciemos. Saņēmu ielūgumu arī Ziemassvētkus
svinēt kopā!
Vācijā atgriezties bija svarīgi, lai es nesāktu aizmirst valodu! Jau pēc Latvijā pavadītiem 2 mēnešiem jutu, ka ir bremzes un klapes runāšanā, jo nav jau ar ko valodu praktizēt!
Saku lielu Paldies Eiropai, ka izšķieda naudu šim brīvprātīgo
projektam, jo man tas deva iespēju tikt tālāk par Gaujas senleju. Satiku
cilvēkus no visas pasaules un redzēju, ka var dzīvot arī citādi.
Latvija ir skaista, bet ir muļķīgi iedomāties, ka pasaulē nav arī citu skaistu vietu. Ir! Un tās vēl ir jāatklāj!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru