ceturtdiena, 2012. gada 10. maijs

Otrreiz pavasarī. Latvijā

           Tā kā biļešu cenas uz Latviju aprīļa beigās bija pārāk augstas, aizmirsu par domu braukt mājās. Izdevīgie braucieni ar lētajām lidsabiedrībām arī nemaz izdevīgi nesanāk, jo tie kursē no Frankfurt Hahn lidostas, kas ir 160 km attālumā no Ašafenburgas. Man būtu jāizbrauc 5 stundas iepriekš, jānomaina 2 transporti un beigās, nauda, ko samaksātu par vilcienu un autobusu pārsniegtu paša lidojuma izmaksas. Un vēl tāds nieks, ka lidojums ir 7 no rīta, tātad būtu jātriecas iepriekšējā vakarā. Bet, pēc sarunas ar koordinējošās organizācijas pārstāvi, izrādījās, ka tā neesot problēma. Mana mentore dāsnu sirdi teica, ka aizvedīšot mani uz lidostu. Tad nu nekādu problēmu vairs nebija, lai es sagādātu savējiem negaidītu pārsteigumu un pie reizes dotos medicīnas tūrismā. Gribēju ierasties nebrīdinot, lai pārbaudītu, vai manas prombūtnes laikā, viss ir kārtībā! :)) 

          Pirmais, ko pamanīju, Rīgā bija patīkami silts laiks. Jāsaka gan, ka tūristiem nekāds labais pirmais iespaids ceļā no lidostas līdz centram, rasties nevar. Tik daudz neaizskaramo "kultūras pieminekļu" (žurkūžu), prasīties prasās pēc buldozera. Nesapratu arī, kur tad tā lielā Latvijas talka bijusi, ka grāvmales vilciena sliežu abās pusēs pilnas ar atkritumiem.

        Tā jau saka, ka citur zāle zaļāka un debesis zilākas, bet nu, es, jau atpakaļ Ašafenē esot, visiem stāstu, ka varu salīdzināt un apliecināt -  tiešā nozīmē Latvijā tomēr zāle ir daudz zaļāka!! Vienreiz pirmās pavasara vēsmas jau izbaudīju Ašafenburgā, mājās vēlreiz varēju sekot līdzi pumpuru dzīvei! :)
        Manā pilsētā nekas jau citādi nav krasi mainījies, tā pati rimtā dzīve, cilvēku maz ielās! Bet cik patīkami, valodu saprast pat īpaši nepiepūloties!
         Siguldas centrā notiek būvniecības darbi, tiek atjaunota stacija. Visi, kas redzējuši pirmskara stacijas ēku, vien žēli nopūšas, kāpēc gan tagad tādu nevarētu uzcelt! 


         Neizsakāmu prieku radīja atkalredzēšanās ar manu trenažieri- pa vagoniņa trepītēm lejup, pāri Gaujas tiltam, cauri senlejai un augšā pa Serpentīna ceļu līdz Krimuldai!




 
           Otrajā rītā, kad devos uz pilsētu, kāda melnmataina, maza ceļotāja  ar karti rokās man pajautāja, kur ir informācijas centrs! Ai, kā viņai noveicās, jo satika mani! :D Zinu, kā tas ir vienai pašai staigāt svešās pilsētās. Nav jau ne vainas, bet labāk būtu, ja kāds vietējais gids parādītu vērtīgākās apskates vietas! Tad nu arī tā darīju! Izrādās, ka viņa ir 22 gadus jauna studente no Singapūras, kas pusgadu mācās Igaunijā studentu apmaiņas programmas Erasmus ietvaros. Izdomājusi apskatīt arī Latviju un Lietuvu. Pastaigas laikā viņa bija tik pateicīga, ka visu laiku piedāvāja man savas līdzpaņemtās pusdienas! :D

        
         Uzkāpām luterāņu baznīcas tornī! Tā nu izskatās no augšas! 


         Atšķirīgais ir interesants, arī mana matu krāsa. Jauniete nevarēja noticēt, ka mati var būt dabiski gaiši bez krāsošanas! Esmu īsta baltu meitene! :)
         Arī pārtikas dēļ ir tik labi būt mājās! Ēdienam ir garša pašam par sevi un es ticu, ka lietās, ko es ēdu patiešām ir vitamīni! Rupjmaizei ir māju smarža, to arī paņēmu līdzi. Lai nebūtu jāēd sausa maize, kolēģiem atvedu arī sviestu ar kaņepēm. Sākumā tā krāsa neraisīja uzticību, bet, kad tas tika nomēģināts, protams, atskanēja mmm :))
Gleznotāju kalnā

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru