Tā kā kādreiz, ejot nevienam nevajadzīgo praksi Filoloģijas fakultātē, pārrakstot izlokšņu materiālus, Zinātņu Akadēmijas dāmas novērtēja manu bērnišķīgo rokrakstu, kas, kā reiz, ir ļoti labi salasāms, biju iedomājusies, ka šodien man nebūs īpašu problēmu ar ciku-caku burtiem, BET kļūdījos! Lai kā domās izietu lociņu un strīpiņu vilkšanas ceļu, uz papīra sanāca ne tā kā gribētos! :D
Semināra vadītājs ar uzskates materiāliem rādīja, ka tinti senāk varēja iegūt no visdažādākajām lietām un vielām, kuras mūsdienu cilvēkam būtu grūti iztēloties. Man, kā latvietei, gan nebija grūti, jo es stāvu tuvu dabai un neesmu no tās tālu aizgājusi! Pat no mazu, spirtā noturētu ābolīšu uzlējuma, kas vēlāk sajaukts ar dzelzs sulfātu, ieguva rakstāmkrāsu. Lektors ieminējās, ka vispār jau kaut kur pasaulē arī taisot šādu spirta uzlējumu un vēl lietojot, bet tastaču neesot legāli!! Kultūršokam būs jāuzdāvina ceļojums viņam uz Latgali!
Arī tā tinte, ar kuru mēs rakstījām, izskatījās melna, bet, mazgājot rokas, ūdens iekrāsojās zaļā krāsā. Šobrīd izskatās, ka es būtu ar zaļonku aplējusies!
Interesanti, ka mūki kādreiz rakstāmpiederumus esot turējuši trijos pirkstos (šeit ir grūti parādīt KĀ!), tātad rokas muskulatūra tika nodarbināta citādi, bet ar šo trīs pirkstu kombināciju bija lielākas iespējas variēt ar rakstāmpieduma slīpuma maiņu un arī procesa stabilitāti. Tiem, kas kādreiz viņu darbu esot uzskatījuši par vieglu, mūki esot parādījuši, ka rakstīšana esot vēl grūtāka nekā fizisks darbs, jo, ilgstoši rakstot, tiek ietekmēts viss ķermenis - sākot no plaukstas locītavas līdz plecam, arī nieres ciešot, jo ir jāsēž vienā pozā, protams, šis darbs ļoti ietekmē arī acu gaismu! Tātad - cienīsim rakstniekus! ;)
Pamēģināju rakstīt gan ar metāla, gan koka, gan dabīgo spalvu. Ērtuma un ātruma ziņā, jāsaka atklāti, ka pildspalva tiešām ir viens ģeniāls izgudrojums!
Semināra vadītājs pajautāja, kāda ir latviešu rakstība un, protams, man kārtējo reizi nācās veikt izglītošanas darbu, pastāstot, ka mums ar kirilicu nav nekāda sakara!!!
Šis seminārs ilga no plkst. 9.00-17.00 un jāsaka atklāti, lai cik interesanti tas būtu, man tomēr pietika jau ar 3 stundām. Es tikai kārtējo reizi varēju apbrīnot kā vācieši patiešām iesaistās vienmēr procesā un ir ļoti centīgi, lai dažādas smukumlietas apgūtu. Nu jā, man jau kā lauku cilvēkam no zemnieku tautas ( :D) tas neliekas tik ļoti svarīgi, bet laikam jau man vēl jāaug, lai iemācītos procesā noturēt patiešām lielu interesi visas dienas garumā. Varbūt viņu neatlaidība (protams, arī citās jomās) un vēlme un acīmredzamā vajadzība visu izskaistuļot ir doiče kvalitēt pamatā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru