Par un ap EBD

            Tā kā brīvprātīgo dienests ar straujiem soļiem tuvojas tā loģiskajam nobeigumam, ķeram, ko varam un ar citiem brīvprātīgajiem, ar kuriem sapazināmies semināros, plānojam pēdējās kopīgās aktivitātes.

        Apciemoju pirmā semināra biedrus Paulu un Kventinu Vircburgā, mums pievienojās meitenes no Berlīnes un pārējie vietējie voluntieri. Paulai brīvdienās bija jāpiedalās kādā pasākumā ar savu sitamo instrumentu grupu, to noteikti gribēju redzēt!

        Vairums brīvprātīgo uzskata, ka viņi savās darba vietās ir darījuši tos pašus darbus, ko pārējie kolēģi un strādājuši virsstundas, bet saņēmuši tikai mums paredzēto kabatas naudu. Tādus stāstus dzirdēju arī otrajā seminārā, bet vairumā gadījumā vainojami ir arī paši brīvprātīgie, jo nepastāv par savām tiesībām. Meitenes kādā viesnīcā strādājušas kā brīvprātīgās(?) no plkst. 7.00 no rīta līdz 23.00 vakarā sešas dienas nedēļā un, protams, valodu kursus nav varējušas apmeklēt grafika dēļ. Pusgadu šādi ir dzīvojušas un, kad es prasīju, kas ir rakstīts viņu darba līgumā, viņas teica, ka neesot to pat redzējušas, vadītājs esot to savācis un viņām kopijas nav...Projektu pārtraukt meitenes arī nav gribējušas, jo darba iespējas dzimtenē nav labākas. Bet bija iespēja arī projektu mainīt, par to visu man stāstīja pirmsdienesta apmācībās Latvijā, kā arī pirmajā seminārā. Tad nu ir jābrīnās, kā tik bailīgas meitenes vispār tik tālu līdz Vācijai ir atcīnījušās, ja pilnīgi nepārzina savas tiesības un kur nu vēl to, kur vērsties problēmu gadījumā.
       Manā projektā šādu problēmu nebija, sadzīves apstākļi arī ļoti labi, par iztikšanu nesūdzos, jo bārus neapmeklēju, tāpēc varēju arī šo to iekrāt, tomēr arī mans kolēģis atzina, ka būtībā visu šo laiku darbā esmu bijusi izolēta no "ārpasaules" kontaktiem ar vietējiem, jo visu laiku sēdēju pie datora neverending  muzeja datubāzes, Jummp Station programmas, vai arī viena pati strādāju mākslinieka Kristiana Šāda bibliotēkā. Redzēju, ka to pašu darbu, ko darīju es, veica arī 18-19 gadīgās praktikantes bez izglītības un samērā īsu laiku, bet ar to viņām arī pietika! Daudzas vēl tagad man jautā, kā es spēju izturēt to monotono sēdēšanu klusumā ar saviem inventāra numuriem un datora programmām visa gada garumā! :D
        Kolēģu komanda man ir pati labākā! Tas ir milzīgs PLUSS! Rūpējas par mani no A līdz Z! Ņem līdzi visos izbraukumos, aicina uz ģimenes svētkiem,  ejam kopā uz kino, braucam ekskursijās! Viņi vienmēr uzreiz reaģē, ja man ir kāda problēma! Varbūt skan pārāk skaļi, bet man ir pat veselas 2 mammas Vācijā!!

        Tagad es saprotu, ka jautājums - kas es esmu? nav nemaz tik smieklīgs.  Tas nenozīmē, ka esmu sākusi saklausīt balsis no citām paralēlajām pasaulēm, bet vienkārši šī gada laikā es esmu mainījusies un daudzas lietas ap sevi izprotu citādi. Pagānismu no manis gan nevienam nav izdevies iznīdēt! ;) Garīgās veselības saglabāšanai ir nepieciešams papīrs un pildspalva, vai vismaz tastatūra un dators un šis blogs (un ja tik tālu esat tikuši ar lasīšanu, paldies par uzmanību! :D).
        Vienīgais, ar ko neesmu apmierināta ir programmas aprakstā minētā sadaļa - darbošanās "internacionālā jauniešu vidē". Ja ar to izprot tikšanos ar gados jaunajām auklītēm reizi mēnesī mūsu Cafe International, tad, JĀ, esmu internacionālā vidē. Būšanu kopā ar vietējiem vāciešiem, kas ir mani kolēģi, es neizprotu kā internacionālu vidi, tā vienkārši ir norma konkrētajā valstī. Kā jau mans kolēģis mani šokēja pagājušā gada septembrī, kad sākās mans projekts - šī ir ideāli piemērota atpūtas vieta senioriem un jaunieši ir vai nu pavisam aizbraukuši vai arī darba dienās dodas studēt un strādāt uz apkārtnes lielākajām pilsētām un atgriežas tikai brīvdienās apciemot ģimeni. Latvijā jau tāda pati tendence. Pagājušajā nedēļā uz mūsu Cafe I bija atnākusi vietējā vāciete, kas teica, ka viņai arī esot problēma šajā pilsētā iepazīties ar cilvēkiem viņas vecumā, tātad šo visu neesmu sadomājusi pati, bet problēma patiešām pastāv!!! :D
        Atšķirībā no Latvijas, te jauniešiem ir iespēja iegūt praksi arī pirms studijām, lai vienkārši izzinātu darba vidi un lai viņiem rastos priekšstats par izvēlēto profesiju. Mums tas notiek apgrieztā secībā - vispirms noteoretizējies, iegūsti izglītību un tad visā plašajā pasaulē vari meklēt sev darba pieredzi, atbilstīgi iegūtajam dokumentam.
        Es brīnos arī par vietējiem jauniešiem - kā tikko skolu absolvējis jaunietis var doties ceļot apkārt Eiropai? Par kādu naudu? Uz ko man atbild- par savu... par savu! :D Izrādās, viņiem jau kopš mazotnes ir izveidots naudas uzkrājums un, sasniedzot 18 gadu vecumu, viņi šo naudu var tērēt, kā pašiem gribas. Nevaru vispārināt, bet pēc dzirdētājiem stāstiem, vairākiem jauniešiem tie ir ap 5000 Eiro. Tagad es saprotu, kā jaunietis, kurš nav strādājis, var pēc izlaiduma braukt uz Austrāliju!
           Nākamnedēļ plānojam braukt uz Leipcigu. Tas laikam būs pēdējais kopīgais pašu sarīkotais 2 dienu seminārs!