Mans otrais B1 "intensīvais" valodas kurss ir beidzies. Ja gliemeža mācīšanās ātrumu var nosaukt par intensīvu, tad šis tāds arī bija.
Salīdzinājumā ar pirmo kursu, šis bija ārkārtīgi garlaicīgs, nekvalitatīvs un varēja just, ka skolotājām jau kursa sākumā bija izteikta nepatika pret kolēģiem, kuru uzskati citādo kultūru dēļ atšķiras. Šī kursa laikā atļāvos darīt to, ko skolā nedarīju - bastoju un man iepatikās! :D Problēmu programmu direktorei aktualizēju jau pašā sākumā, kad vienā grupā bijām salikti cilvēki ar dažādām valodas priekšzināšanām. Pamatzināšanu grupa jau bija nokomplektēta, tāpēc pārējie mācīties gribētāji tika ielikti augstākā līmenī, mūsu B1 grupā, kas, protams, viņiem sagādāja grūtības, bet mums garlaicības pilnus rītus. Neko jaunu klāt nemācījāmies, tik visu laiku atkārtojām jau zināmo. Statistikai - kursa sākuma bijām 16 cilvēki, no tiem 9 gribēja likt valodas eksāmenu, kursa beigās - bijām 8 cilvēki, no tiem vairs tikai 2 vēlējās likt eksāmenu.
Un tomēr kaut kāds progress man bija - ja iepriekšējā kursā biju nelaimīga, kad mani salika veidot dialogus kopā ar ķīnieti, jo vienkārši nespēju saprast, ko viņa saka, tad tagad sapratu ļoti labi. Mācīju viņai arī izteikt skaņas ššsššš un RRRrrrr, kuru viņas valodā vienkārši nav!
Es arī neuzskatu, ka labākais veids kā mācīties valodu ir runāt ar citiem ārzemniekiem. Mēs, protams, varam viens otru ļoti labi saprast arī neizsakoties gramatiski pareizi, jo viņi runā tikpat un vēl nepareizāk nekā es, bet mans mērķis jau nav tikai "saprasties", bet pēc iespējas labāk iemācīties valodu. Esmu novērojusi arī tendenci, ka "kļūdas pielīp". Svarīgi ir dzirdēt dzimtās valodas runātājus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru