sestdiena, 2012. gada 21. jūlijs

Salidojums pie spāņa Vurcenē

        Vācijā vilcienu biļešu cenas ir ārkārtīgi augstas! Tālāki braucieni ir iepriekš ilgāk jāieplāno, tad var izmantot nedaudz izdevīgākus piedāvājumus. Šoreiz mūsu mērķis bija Vurcene (netālu no Leipcigas), kur dzīvo spāņu voluntieris. Tā kā viņš strādā jauniešu centrā un birojā ir pietiekami daudz telpu, radās doma sarīkot vēl vienu brīvprātīgo tikšanos.
        Ar kaimiņieni Juditu aizbraucām līdz Vircburgai, kur mums pievienojās vēl četri, jau zināmie brīvprātīgie.
       Vācijā ir izdevīgi ceļot ar brīvdienu biļeti, kas maksā 40 eiro, var braukt kopā 5 cilvēki un biļete ir derīga 24 stundas. Tā kā mēs bijām seši, nopirkām divas, bet tik un tā beigās lēti tikām cauri (citādi mazas grupas biļete vienā virzienā uz Leipcigu maksātu 178 eiro, kā noskaidrojām stacijā). Ir tikai viens mīnuss - nevaram braukt ar ICE vilcieniem, kas ir ļoti ātri. Jāiztiek ar reģionālajiem bāņiem. Kopā mums bija jānosēž 7 stundas, kas nebija viegli, jo visu laiku vagonu mētāja kā laivu no vieniem sāniem uz otriem, uz priekšu un atpakaļ!
Tad nu katrs izklaidējāmies kā mācējām. Spānietes gulēja, anglis un spānis spēlēja pogu galda spēli, francūzis lasīja grāmatu ar visai daudzsološu nosaukumu - "Time to die" (Laiks mirt)! :D Es jau gan pavīpsnāju par to, cik pozitīvas grāmatas viņš lasa, bet mani centās pārliecināt, ka šī lasāmviela nemaz neesot depresīva, bet gan diezgan aizraujoša! :D
       Tā nu beidzot aizklunkurējām līdz Leipcigai.
       Biju gatava pilsētas apskatei un laika mums nebija daudz, jo tālāk bija vēl jābrauc uz Vurceni, bet tikām tikai līdz parkam, jo mūsu grupā pārliecinošā vairākumā bija spāņi (veseli 3 gabali) un arī anglis, kuri izdomāja palidināt līdzpaņemto lidojošo šķīvīti un tad vēl PASĒDĒT zālītē (ar 7 stundām vilcienā nepietika!:D). Uz manu aicinājumu LET'S GO! saņēmu padomu Don't stress! (nestreso)! 
            Es jau būtu gribējusi arī kādā muzejā iemest aci, bet nekas, nākamreiz! Tik savādi, kādreiz mūzikas skolā mācījos par Bahu un domāju, kā tad nu varētu tajā Leipcigā izskatīties un, ā re če, esmu nu arī tur savu kāju spērusi!
  Leipcigas universitāte...manas mīļākās krāsas!!
         Brīžiem Leipciga man atgādināja Berlīni, bija vietas, kur saskatīju arī Rīgu. Nevarētu teikt, ka te būtu kaut kas īpaši skaistāks kā citur Pilsēta kā pilsēta, viss in Ordnung (viss kārtībā).
        Un tad beidzot uz Vurceni! Atkalredzēšanās prieks...un te gan bija pārsteigumi! :)
        Pilsēta pavisam tukša, cilvēku nav, nekā no Bavārijas spožuma, kā mēs esam pieraduši! Tagad saprotu, kāpēc saka, ka Bavārijā cilvēki ir lepni! Varu salīdzināt  un teikt, ka ir jau arī par ko!!
         Arī mūsu voluntieris dzīvo senā mājā. Ierodamies viņa dzīvoklī, kur priekšā jau bars ar citiem spāņiem, divi blondi dvīņubrāļi no Gruzijas, kas interesantā kārtā šeit strādā par auklītēm (auklīšiem :D). Viņi jau ir sapīpējušies, katram pudelīte rokās... nu ko vairs pilnai laimei vēl vajag, ja ne...atrast vēl kādu pilnu pudelīti! Cilvēku tik daudz, ka nav kur apgriezties, pirmais iespaids - riktīgs undergrounds un man šeit būs jāpavada 2 dienas! yee!!Bet kas mani mierina - es savā dzīvē uz tādiem "pasākumiem" vairs neparakstīšos, tāpēc izbaudīšu šo iespēju! :D
           Ierosināju, ka mums vajadzētu vēl atrast kādu veikalu, zinot to, ka tādu šeit ir maz un svētdienās tāpat viss ir ciet! Iedomājos, kas tas būs no rīta, kad visam tusētāju baram gribēsies ēst, bet nekā nebūs, nepietiks ar to, ko varēs spāņa ledusskapī atrast! :D Francūzis par mani smejas, ka es jau domāju par rītdienu un pērku brokastīm maizīti un jogurtu, es esot īsta ome! Labi, labi, lai smejas, redzēsim, kādu dziesmu dziedās no rīta! :D Pārējais bars, protams, iepirka vēl alus kasti un čipšus :D
            Pasākumā spēlēja trīs grupas, viena no tām mūsu Vircburgas spāniete Paula (bungas) un anglis Rojs (ģitāra). Atbrauca arī Berlīnes voluntieri, tā ka bija tiešām jauki un jautri satikt vecos biedrus!! Sapazinos arī ar citiem voluntieriem. Poliete,  kas arī dzīvo ar spāni vienā dzīvoklī, pat ir bijusi Latvijā, Viļakā! Neesmu tur bijusi, tāpēc nevaru spriest, kāds viņai izveidojies priekšstats par Latviju. Mana sirds bija mierīga, jo arī Siguldu viņa bija redzējusi, tātad viss kārtībā! :D
           Neesmu nekāds naktsputns, tāpēc virsroku ņemošais nogurums lika manīt, ka  plkst. 2 naktī ir VĒLS pārākajā pakāpē. Lai gan iepriekš bija sarunāts, ka paliksim pa nakti spāņa mītnē un vietas ir skaitītas, pēkšņi uzradās arī gruzīni un vēl viens vācietis. Viņi izdomāja pustrijos naktī vārīt makaronus, īsti gan nezinot, kas un kā jādara! :D 
             Svešās vietās bieži vien guļu slikti, ja vispār to var saukt par gulēšanu, tāpēc piedzīvoju vien 3stundu sapnīti un savā ierastajā mošanās laikā, plkst. 6.30 jau biju augšā. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc 5 minūtēm vērās dzīvokļa durvis un ievēlās 3 spānietes, arī manējā. Viņas tikai tajā brīdī nāca no ballītes mājās! Šīs man jautāja: "KO tu tagad darīsi???" "Ir rīts, ēdīšu brokastis!" Viņas nesapratnē: "Bet no rīta taču ir jāguļ!!!":D Uzskati par to, KAD ir rīts, mums atšķiras. Eeee, nu ko es tur skaidrošu par savu cīruļa būtību un iekšējiem agrajiem latviešu zemnieka bioritmiem, tāpat nesapratīs! Tā nu mēs samainījāmies vietām, viņas aizgāja čučēt! :D  Sapratu, ka iepriekš norunātā pastaiga pilsētā izpaliks, jo man būs jāgaida, kamēr tusētāji izgulēsies līdz 12!! Ak jā, dāmas jau gribēja arī ēst, bet nu... nekā jau nebija!
           Ak jel, cik es biju priecīga, ka man ir maize un jogurts! :)) 
          Tad nu tālākā rīta gaitā izstaigāju pilsētu (3 reizes), ielās satiku tieši 2 cilvēkus, divus pensionārus!
 Pagātnes elpa skatlogos...
         Un, kad visi ap plkst. 11 cēlās un nebija ko ēst, tad nu francūzītim ierādīju to, kurš tagad smejas pēdējais! :D Teicu, ka mēs Ziemeļos domājam par rītdienu, jo ziema vienmēr atnāk. Mums jākrāj, jāvāc rītdienai jau šodien! Lai gan arī šajā kompānijā atkal biju baltais zvirbulis, vienīgā ziemeļniece, priecājos, ka padomāju uz priekšu! Ar to mēs mentalitātes ziņā no dienvidniekiem arī atšķiramies. Spāņi jau pirmās dienas sākumā teica, ka naudas vairs nav,  bet, kā varēja redzēt, dzeršanai un ballītēm nauda vienmēr atradīsies. Tāpēc es nebrīnos, ka spāņi ir tur, kur viņi ir, jo nesaprot, ka nevar visu laiku dzīvot tikai šodienai un nedomāt uz priekšu!
            Kad vēlāk visi satikāmies spāņa dzīvoklī, saskaitīju, ka bijām 18 jaunieši! Gruzīni jau bija paspējuši sapīpēties, bet bija tīri jauki, kad viņi pazīstamas roka dziesmas sāka dziedāt falsetā! :D
          Tā nu laiks ātri pagāja un mūsu Bavārijas grupai jau bija jādodas uz māju pusi! Neko vairāk no Leipzigas neredzēju, lai gan tik tālu bijām braukuši. Tas ir grupu ceļošanas mīnuss, jo, ja intereses nesakrīt, tad jāpielāgojas vairākumam.
            Nākamās nedēļas sākumā sazinājos ar Vurcenes spāni, pajautāju, kā gāja ar biroja kārtošanu pēc ballītes!  Izrādās, svētdien viņš esot bijis pārāk noguris, lai kaut ko kārtotu un pirmdien agri no rīta braucis uz valodu kursiem. Birojā ieradies tikai pēcpusdienā un viņa šefs esot bijis pārskaities par nekārtību, uz ko spānis bez stresa vien atbildējis: "Entschuldigen Sie!"  (atvainojiet!) Jāpaskatās spāņu vārdnīcā, vai viņiem vispār eksistē tāds vārds kā atbildība! :D

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru